Gailis Jānis

Jānis Gailis dzimis 1903. gada 19. oktobrī Liepājas apriņķa Pērkones pagasta „Kroģeros” zemnieku ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju, Petrogradu un Somiju, Latvijā atgriezās 1918. gadā. Interese par mākslu radusies, mācoties Liepājas ģimnāzijā zīmēšanu pie mākslinieka Augusta Annusa. Pēc skolas devies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kur studējis Vilhelma Purvīša ainavu darbnīcā. Mākslinieka izvēli pievērsties jūras glezniecībai ietekmējis V. Purvīša sacītais: „Jūsu ūdeņi ir slapji, palieciet pie tiem”. 1932. gadā viņš beidza akadēmiju ar diplomdarbu „Pie jūras”. Šajā gadā uzsācis zīmēšanas skolotāja darbu Rēzeknē.
1944. gadā devies trimdā uz Vāciju, Bādvimpfeni, senu kūrorta pilsētiņu pie Nekāras, kur aktīvi atsācis gleznošanu. Pirmie pieci trimdas gadi ir uzskatāmi par ļoti raženiem un iezīmē mākslinieka darbības virsotni. 1950. gadā mākslinieks uzsācis dzīvi ASV, Ņujorkā, kur vairākus gadus strādājis par būvgaldnieku. Mākslinieks bijis ekstraverts, uzņēmīgs un sabiedriski aktīvs.
Savā laikā darbojies Rēzeknes mākslinieku kopā. Bijis viens no Vilhelma Purvīša audzēkņiem, kurš centies izkopt patstāvību tēlojumā un skatījumā, īsti sevi atrazdams trimdas un pēckara gados. Mākslinieka labākie ekspresīvi reālie darbi radušies 20. gadsimta 40. gadu beigās, 50. gadu sākumā un vēlīnā posmā, kad iezīmējas pagrieziens uz brīvu ekspresiju dabas motīvu pārveidošanā.
Galvenais glezniecības žanrs ir bijusi ainava, marīna. Galvenais mākslinieka pamatkapitāls bez Rēzeknes un Vācijas pilsētu ainām ir marīnas, kas ir atšķirīgas veidojumā un uztverē no citu mākslinieku radītajām, jo mākslinieka attīstība noritējusi reālisma un ekspresīva reālisma virzienā. 30. gadu sākumā mākslinieks pieturas pie tradicionālā reālisma, bet vēlāk gleznojumi kļuvuši brīvāki, dinamiskāki.
Trimdā Vācijā kā nobrieduša mākslinieka darbos parādās tautas dzīves drāmas smagums, kas savijies ar cerībām un nostalģiskām izjūtām. ASV radītos sākuma darbos redzama kāpināta dramatiski un drūmi sabangota emocionāla izteiksme.
60. gados eksperimentējis, lietojot jauktas tehnikas, emaljas, iracionālus pigmentu šķīdinājumus, pilinājumus, kā rezultātā radušies nejauši un neparedzami veidi, abstraktas parādības, kas robežojušās ar manieri. 70. gadu sākumā notiek vērtību pārvērtēšana, atsākot studēt īstenības parādības, meklējot lielāku vienkāršību, stabilitāti gleznu struktūrā. Gleznojis galvenokārt eļļas tehnikā.
Izstādēs piedalījies no 1935. gada Kultūras fonda un Rēzeknes kopas izstādēs. Būdams trimdā Vācijā, sarīkojis 9 skates, tai skaitā Manheimā, Bādenbādenē, Darmštatē. Piedalījies Ņujorkas latviešu mākslinieku grupas izstādēs, trimdas dziesmu svētku un Kultūras fonda skatēs. No 1951. gada sarīkojis vairākas  personālizstādes Ņujorkā, citās pilsētās ASV un 1962. gadā Raimonda Dunkana galerijā Parīzē.
Saņēmis Ziemeļamarikas latviešu Kultūras fonda godalgu (1961); Beļģijas Nopelnu ordeni (1973); Zelta palmas godalgu (Brisele, 1975); Sudraba medaļu Grand Prix Humanitaire de France (Parīze, 1975).
Miris 1975. gada 2. jūlijā Ņujorkā.