Caune Voldemārs

Voldemārs Caune (1901-1975) – gleznotājs, viens no latviešu figurālās glezniecības pārstāvjiem, fotogrāfs, karavīrs. Aizrāvies ar zīmēšanu, 1920. gadā iestājās V. Blūma mākslas skolā Rīgā, bet, tai darbību pārtraucot, mācījies mākslinieka Antona studijā.
No 1922. gada līdz 1929. gadam studēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēc akadēmijas V. Caune pusotru gadu pildīja obligāto karadienestu Latvijas Bruņoto vilcienu pulka instruktoru rotā, iegūstot virsnieka-vietnieka dienesta pakāpi. Pēc dienesta atkal pievērsās mākslai un aktīvi piedalījās izstādēs, kā arī apguva fotogrāfa iemaņas. Šajā laikā līdztekus sadzīves žanra gleznām, nozīmīgu vietu ieņem arī nesenā kara notikumu attēlojums – lielformāta daudzfigūru kompozīcijas ar latviešu strēlnieku un Latvijas Atbrīvošanas kara ainām.
Sākoties Otrajam pasaules karam, mākslinieks turpināja radošo pedagoģisko darbību. Pēc Latviešu SS brīvprātīgā leģiona dibināšanas 1943. gadā, V. Caune kā virsnieks-vietnieks tika pakļauts mobilizācijai. Viņš izgāja apmācības 15. artilērijas pulkā Jelgavā. Tad – vācu artilērijas pulka I diviziona priekšsēdētājs novērotājs, V. Caune piedalījās vairākās zīmīgās latviešu leģionāru kaujās 1944. gada pirmajos mēnešos, tostarp 9. janvārī tika paaugstināts par leitnantu.
Šajā periodā mākslinieks ne tikai karoja, bet karadarbības laikā fiksēja notikumus, fotografējot un veidojot skices. Frontes laika skicēs viņš attēloja apkārt redzēto – gan cīņas, gan karalauku pēc kaujas, gan piefrontes sadzīves ainas; skicēti kara biedri ar izteiksmīgiem sejas vaibstiem, radušies uzmetumi arī pašportretam ar frontes ainavu fonā. Savas studijas bieži vien izpildījis smagām, tumšām krāsām, nereti izmantota diagonālā kompozīcija. Izstaigājis kara ceļus Krievijā un piedzīvojis atkāpšanos līdz Kurzemei, V. Caune saslima un 1944 .gada beigās tika evakuēts uz Rietumprūsiju (tag. Poliju).|
Kara beigās viņš dezertēja, ieradās pie savas ģimenes, kas bija devusies bēgļu gaitās uz Mēklenburgu (Vācijā). Tā kā vēlāk šī teritorija nonāca krievu okupāciju zonā, Caunu ģimene atgriezās Latvijā. Baidoties no padomju represijām, līdz 1948. gada beigām viņš dzīvoja nelegāli. 1949. gadā, pēc izsludinātas amnestijas, V. Caune legalizējās. Viņam gan izdevās izvairīties no cietuma un izsūtījuma, bet kā mākslinieks viņš vairs oficiāli nevarēja izpausties.
Voldemārs Caune miris 1975. gada 13. jūnijā.