Ilmārs Blumbergs bija latviešu mākslinieks, scenogrāfs un grafiķis.
Dzimis kalpotāju ģimenē. 1963. gadā beidza mācības Rīgas lietišķas mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļā, 1972. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. 1972. gadā Gunāra Zemgala vadībā apguvis scenogrāfa specialitāti.
Laikā no 1969. līdz 1978. gadam Blumbergs strādājis Dailes teātrī par scenogrāfu, 1976. gadā kļuvis par teātra galveno mākslinieku (amatā bijis līdz 1985. gadam).Tāpat sadarbojies ar vairākiem citiem teātriem gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās, gan ārzemēs. No 1962. gada piedalījies izstādēs. Vairāki viņa darbi saņēmuši dažādus apbalvojumus. Bijis viens no ievērojamākajiem novatorisko tendenču pārstāvjiem 20. gadsimta 70. gadu latviešu scenogrāfijā.
1972. gadā kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedru, 1973. gadā — Latvijas Teātra darbinieku savienības biedru. 1989. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu. 1995. gadā Blumbergs tika apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2009. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu.
Viņa dzīvesbiedre bija aktrise Marina Janaus.
“Ilmāra Blumberga daiļrade ir vienlaikus jautājumi un atbildes uz cilvēces esamības iemesliem, kas atklājas tiem, kuri spēj būt pazemīgi, atbrīvoti, atvērti un alkstoši to saskatīt. Lai kam meistars pievērstos – grafikai, glezniecībai, tēlniecībai vai scenogrāfijai, tas vienlaikus kalpo gan kā baudas avots vizuālās kultūras estētiem, gan kā medijs, caur kuru uztvert vispārcilvēciskās patiesības.
Caur savu personību un radošo garu Ilmārs Blumbergs ir viens no mūsdienu latviešu māksliniekiem, kura daiļrade apbur un aizkustina skatītājus daudzviet pasaulē.”
Raivis Austriņš, 2007.
“Ilmāram Blumbergam scenogrāfija un grāmatu grafika ir devusi iespēju ienirt daudzās kultūrās, un viņa estampos mēs varam izsekot idejas evolūcijai no plaknes telpā un no telpas atpakaļ plaknē, no tēla zīmē, kas vēl saglabā jēdzienisku slodzi, un no zīmes ornamentā – ritmiskā vizuālu elementu kārtojumā, abstraktā informācijas pierakstā, kurā savrups jēdziens tiek ziedots uz bezgalības altāra.”
Anita Vanaga, 2003.
